Sporta pedagoģija

1.

Sporta pedagoģija
Dr.paed. HELĒNA VECENĀNE
Treneru profesionālās pilnveides tālākizglītības kursi
LiepU, 2023

2.

C kategorijas sporta speciālistu sertifikācijas
eksāmena programma. Pieejams:
https://lsfp.lv/assets/mediabox/sertification_block_fil
es/62860109d4262Projekts__C-kat-eksamenuprogramma-un-vertesanas-sistema.pdf
Noteikumi par sporta speciālistu sertifikācijas
kārtību un sporta speciālistam noteiktajām
prasībām.
Pieejams: https://lsfp.lv/sertifikacija/sertifikacijaskartiba

3.

4.

No lasītā cilvēks atceras - 10 %;
Zinātnie
ks
Viljams
Glasers
secina:
No dzirdētā - 20 %;
No redzētā – 30 %;
No dzirdētā un redzētā – 50 %;
No apspriestā – 80 %;
Bet no tā ko māca citiem – 95 %.

5.

I DAĻA
Vispārīgā
PEDAGOĢIJA

6.

Pedagoģija
Senajā Grieķijā par pedagogu sauca vergu, kas
bija pielikts skolniekam, kurš pavadīja viņu
uz skolu, pakalpojuma viņam nodarbībās un
ārpus tām. Grieķu vārds „paidagogos”
(„paidos” – bērns, „ goges” – ziņas) var iztulkot
kā „bērna pavadītājs”, „bērna vadītājs”.
Tādējādi „pedagoģija” burtiskā tulkojumā no
grieķu valodas – bērna vadīšana.

7.

Pedagoģija ir
Mācību un audzināšanas teorija un prakse. Zinātnes nozare, kas pētī
mācību un audzināšanas teorijas un pedagoģiskās prakses vienotību,
lai izglītotu, attīstītu personību (Pedagoģijas terminu skaidrojošā
vārdnīca (2000)
Pedagoģija ir zinātne par audzināšanu. Audzināšanas – vienas
paaudzes kultūrvērtību nodošana nākamajai (Jurgena, 2002).
Pedagoģija ir zinātne, kura kopveselumā pēta jaunās paaudzes
izglītošanu, attīstīšanu, audzināšanu un sabiedrībā uzkrātās pieredzes
nodošanu nākamajām paaudzēm. Pedagoģija ir zinātņu sistēma, kurā
ietilpst vairākas relatīvi patstāvīgas pedagoģiskas zinātnes: vispārīgā
pedagoģija, audzināšanas teorija, mācību metodika, skolvadība,
speciālā pedagoģija, pedagoģijas vēsture, salīdzinošā pedagoģija, sporta
pedagoģija (Špona, 2006; Jurgena, 2003; Anspaks, 2003).

8.

Pedagoģija pēta un veido audzināšanas
un mācīšanas principus, formas un
metodes, kuri ir vienādi visām vecuma
grupām un mācību iestādēm.
Pedagoģijas sastāvdaļas:
audzināšanas teorija;
mācīšanas teorija (didaktika);
izglītības sistēmas organizēšanas un
vadības teorija (Ņikiforovs, 2006)

9.

Topošās personības vispusīgas
un harmoniskas attīstības
vadīšana;
Pedagoģijas
pamatuzdevu
mi:
Iepriekšējo paaudžu lietderīgās
pieredzes pārņemšana;
Sabiedrības prasībām atbilstošas
pozīcijas veidošanas sekmēšana
pret apkārtni (pēc V.Zelmeņa,
2000).

10.

Mērķtiecīgi organizēta personu
mijiedarbība personības attīstības un
socializācijas veicināšanai. Process,
kurā atbilstoši pedagoģijas
teorētiskajiem principiem pedagoga,
audzinātāja vadībā tiek īstenoti
mācību un audzināšanas uzdevumi,
veidojot izglītotu, attīstītu personību
un liekot pamatus tās sekmīgai
socializācijai un aktīvai darbībai
(Pedagoģijas terminu skaidrojošā
vārdnīca, 2000).
Pedagoģiskā procesa pamatojums –
humānisma filozofija, kuras centrā ir
pats cilvēks, absolūtās vērtības,
indivīda dotības un spējas, cilvēciskās
būtnes vienreizīgums (Jurgena, 2002).
Pedagoģis
kā procesa
būtība

11.

Pedagoģis
kā procesa
galvenās
funkcijas ir:
izglītojošā,
attīstošā,
audzinošā
Realizējot šīs funkcijas, pedagoģiskajā
procesā īstenojama:
1)
izglītošanās kā zināšanu, prasmju,
kultūras apguves, vērtību
izpratnes, attieksmju, pārliecību,
personības īpašību veidošanās
process;
2)
attīstība, radot un uztverot
personības attīstības faktoriem
atbilstošus apstākļus, nosacījumus
(piem., pedagoģiskās vides
optimāla atbilstība)

12.

Pedagoģiskais process – pašattīstoša un pašregulējoša visu tā
subjektu mijiedarbība, kas virzīta uz katra skolēna (studenta)
personības pašattīstības iespēju un apstākļu radīšanu un tā
socializāciju atbilstoši humānajam ideālam (Špona, Maslo, 1991).
Pedagoģiskais process aptver tā subjektu secīgu, nepārtrauktu,
cits citam nomainošu daudzpakāpju un daudzveidīgu
mijiedarbību. Ar mijiedarbību jāsaprot darbības subjektu
savstarpējās izziņas process. Mijiedarbības rezultāts ir
savstarpējā ietekme un savstarpējā sapratne.
Mijiedarbības procesa mehānisms – mijiedarbības procesā
pilnveidojas skolēna (studenta) pieredze, mainās viņa darbības
motīvi, izmainās savstarpējās attiecības ar apkārtējo pasauli.
Pedagoģiskā procesa galamērķis – skolēna (studenta) personība
kā pašorganizējosa un pašregulējoša sistēma ar noteiktu
pašaudzināšanas gatavības pakāpi (Jurgena, 2002)

13.

Pedagoģiskā procesa organizācijas
pamatprincipi:
1) Humānisma princips;
2) Autonomijas princips:
dažādu izglītības veidu brīvība un patiesīgums;
brīvība audzēkņu uzskatu un pārliecības izveidē;
dažādu izglītības ieguves ceļu izvēles brīvība;
pedagoģiskā personāla autonomija;
3) Individualizācijas princips;
4) Socializācijas princips (sociālo attieksmju sfēru
paplašināšana);
5) Pieejamības princips (saturs atbilstībā ar vajadzībām un
iespējām;
6) Veseluma princips – iekšējā visu tā komponentu vienotība.

14.

Uzdevums Nr. 1
1.
2.
3.
4.
Iepazīties ar antīkajiem pedagogiem:
https://enciklopedija.lv/skirklis/1203
Kas ir pedagoģija un vispārīgā pedagoģija:
https://enciklopedija.lv/skirklis/1203
https://enciklopedija.lv/skirklis/1204visp%C4%81r%C4%ABg%C4%81-pedago%C4%A3ija
Jans Amoss Komenskis «Lielā didaktika»

15.

Pedagoģij
as
kategorija
s
Kulturizācija
Socializācija
Audzināšana
Mācīšanās
Izglītība
Pašizglītība
Pašaudzināšana
Attīstība

16.

Valoda;
Morāles normas un uzvedības
Kulturizāci
ja,
kulturizācij
as elementi
ir:
paraugi, emociju izpausmes veidi,
sociālās organizācijas, lomu un
spēles noteikumus, kas nosaka
cilvēka attieksmi pret līdzcilvēkiem;
Tiesības, to normas un politiskās
institūcijas;
Darba un saimniekošanas formas;
Tehnika (darbarīki, tehnoloģijas);
Iekārtas un darbības veidi, kurus
cilvēks radījis ar pašmērķi, lai
paplašinātu dzīves iespējas;
Māksla un zinātne, arī sports,
svētki, svinības (sabiedriskās
aktivitātes), reliģiozie kulti(pēc
Jirgena, 2002, 10)

17.

Socializācij
a
Process, kurā persona apgūst sabiedrības
kultūru, sociālās normas, sociālo pieredzi
un zināšanas, tradīcijas, vērtības,
uzvedības un izturēšanās prasmes, lai
vieglāk iekļautos, atrastu savu vietu un
spētu pilnvērtīgi dzīvot noteiktā
sabiedriskā vidē, vienlaikus attīstot arī
savas individuālās dotības, garīgu
būtību. Visintensīvāk šis process notiek
bērnībā un pusaudžu gados (Pedagoģijas
terminu skaidrojošā vārdnīca, 2000)
Socializācija norit gan kā stihiskas cilvēka
mijiedarbības process ar apkārtējo vidi
(kad cilvēku stihiski ietekmē dažādi
sabiedrības dzīves aspekti un apstākļi),
gan kā valsts regulēts dažādu cilvēku
grupu ietekmes process, gan arī kā
mērķtiecīgi organizēts cilvēka attīstības
process jeb audzināšana (Ostrovska,
Oļehnovičs, 2014).

18.

Socializācija ir jēdzieniska konstrukcija,
teorētisku jautājumu un nostādņu
kopums, kurš gan reāli pastāv, tomēr
nav reāli tverams priekšmets, tas ir
modelis, ko nevar attēlot uzskatāmā
veidā (Hurrelmann, 1986,18)
Socializācij
a
Jēdzienu ieviesis Emīls Durkheims (1907),
lai raksturotu cilvēka sabiedriskošanās
norisi, sabiedrības nosacījumu lomu
cilvēka personības veidošanā (Gudjons,
2007)
Socializācija ir personības rašanās un
attīstības process savstarpējā atkarībā
no sabiedrības noteiktās sociālās un
materiālās vides (Geilens, Hurelmans,
no Gudjons, 2007, 167)

19.

Socializācijas procesa fāzes:
primārā (piem., ģimene);
sekundārā (piem., skola);
terciālā (piem., profesija)(Gudjons,
2007)
Socializāci
ja
Socializācijai pakārtots ir
audzināšanas jēdziens, jo ar to
tiek apzīmēti “Pasākumi un
darbības..., tātad apzināti un
plānoti ietekmēšanas veidi, ar
kuriem cilvēki mēģina ietekmēt
citu cilvēku personības attīstību,
lai orientētu viņus uz noteiktiem
vērtību kritērijiem (Hurrelmann,
1986, 14).

20.

Socializācij
a
socializācijai ir divas funkcijas (jeb divi vektori)
– ārējā, kas saistīta ar cilvēka adaptāciju
apkārtējā vidē (kultūras vērtības, sociālās
normas utt.) un iekšējā, kas saistīta ar cilvēka
pašattīstību un pašreālizāciju tajā sabiedrībā,
kurā dzīvo;
socializācijai ir divējāds raksturs – tas ir gan
stihisks, gan arī vadāms un mērķtiecīgs
process;
socializācija norit tikai sabiedrībā, vides
ietekmē, respektīvi, izmaiņas socializācijā
notiek kopā ar izmaiņām sabiedrībā.
Socializācija ir virzīta uz to, lai veidotu tādu
cilvēku, kurš atbilst un ir vajadzīgs konkrētai
sabiedrībai;
socializācijas rezultāts ir cilvēka sabiedriskā
būtība, cilvēka bioloģiskā un sociālā vienība, kā
saprātīga būtne – Homo sapiens.
socializācijas process ir nepārtraukts un tam ir
konkrēts saturs (I.Ostrovska, D.Oļehnovičs no
Dobrenykov, Kravchenko, 2005, 12-15 ).

21.

Veicināt skolēnu motivāciju apgūt mācību
priekšmetus;
Sekmēt emocionāli pozitīvu savstarpējo
attiecību veidošanos;
konstruktīvu personības īpašību
Pedagoģiskās Veicināt
attīstību skolēnos;
saskarsmes Sociālo normu, vērtību, tradīciju
sabiedrības kultūras apgūšanu;
uzdevumi
apgūšanu par pasaules kultūru,
socializācijas Zināšanu
nacionālām īpatnībām;
veicināšanai Uzvedības prasmju attīstīšana un
(Rutka, 2008) pilnveidošana;
Savas identitātes izpratne un veidošana;
Dažādību izpratne un pieņemšana;
Personīgo un sabiedrības mērķu
integrācija

22.

Audzināšana
ir: objektīvi
likumsakarīgs
, mērķtiecīgas
personības
sociālās
attīstības
process
Tā ir:
Vēsturiski konkrēta;
Saistīta ar sabiedrības sociālo un
ekonomisko dzīvi
Attīstās kopā ar kultūru, politiku,
ekonomiku
Audzināšanai kā darbībai piemīt trīs
funkcijas, kas izriet no jaunās
paaudzes vajadzībām: pasargāt,
atbalstīt un sekmēt bērna attīstību
(Jurgena, 2002, 9).

23.

Audzināša
na
Ar audzināšanu tiek
apzīmētas darbības, ar
kurām cilvēki mēģina
kādā noteiktā aspektā
veicināt citu cilvēku
personības attīstību
(Brenicka, no Gudjons,
2007, 205)

24.

Saglabā un nodod no
Audzināšan
as sociālās
funkcijas:
paaudzes paaudzei zināšanas,
prasmes, attieksmes,
sabiedriskās uzvedības
praksi;
Sekmē jaunās paaudzes
sagatavošanu darbam
tautsaimniecībā, līdzdalībai
valsts un sabiedriskajā dzīvē;
Veicina vērtību izveidi,
personības spēju un dotumu
attīstību (Jurgena, 2002, 8)

25.

Audzināšanu šaurākā nozīmē
tradicionāli saprot kā
mērķtiecīgu iedarbību uz
personību, attīstību, personības
veidošana audzinātāja
noteiktajā virzienā, kas izpaužas
pasaules uzskata, vērtību
sistēmas, nostādņu, iedarbīgā
cilvēka attieksmē pret dabu u.c.
izmaiņā. Šāds priekšstats par
audzināšanu ir vienkāršots un
pašlaik ir pakļauts intensīvai
pārskatīšanai.

26.

Audzināšana šaurā nozīmē ir
personības attieksmes veidošana pret
apkārtējās dabas un sociālās vides
objektiem.
Koordinējot sociālo un psiholoģisko aspektu veidojas audzināšanas
saturs.
Aktuālākie audzināšanas uzdevumi:
Intelektuālā audzināšana;
Apziņas ievirze;
Pilsoniskā audzināšana;
Darba audzināšana;
Ekonomiskā audzināšana, ekoloģiskā audzināšana;
Tikumiskā audzināšana;
Ievirze disciplīnā;
Estētiskā audzināšana;
Ievirze ģimenes dzīvē u.c.;

27.

1) personības veidošana, šis process var
notikt arī stihiski – personības veidošana
sociālās vides iedarbībā;
Audzināšana
pedagoģiska
jā nozīmē ir:
2) mērķtiecīga personības veidošana, taču
sociālā ievirze var būt dažāda gan pozitīva,
gan negatīva;
3) sociāli pozitīva mērķtiecīga darbība, kas
īstenojas speciālās iestādēs (b/d, skola,
augstskola), mazās soc. grupās (ģimene,
darba kolektīvs) vai atsevišķas personības
darbībā (pašaudzināšana).
Visšaurākajā nozīmē audzināšana ir
uzvedības kultūras veidošana noteiktā
sociālā vidē (Ņikiforovs, 2006)

28.

Audzināšanas principi
Audzināšanas principi ir likumsakarīgi pamatotas prasības,
kas atvasinātas no audzināšanas procesa būtības, tās
struktūras un dinamikas. Tie ir pamatā audzinātāja
praktiskās darbības stratēģijas un taktikas, metožu un
darbības formu izstrādei .
Audzināšanas principu objekts - attieksmju un pozīcijas
veidošanās pret apkārtni – ir plašāks, abstraktāks (mācību
principi ir vērsti galvenokārt uz pilnvērtīgu zināšanu un
prasmju apgūšanu, kā arī intelektuālo spēju attīstīšanu)

29.

Sociālā mērķtiecība
Saikne ar dzīvi
Apziņas un uzvedības vienotība
Audzināšanas
principi ir
šādi:
Balstīšanās uz pozitīvo
Subjekta un objekta vienotība
(divpusēji aktīvs process)
Audzināšana darbībā (dzīvot nozīmē
darboties)
Prasību un cieņas vienotība
Piemērotība, pēctecība,
sistemātiskums
Ievirze pašaudzināšanā (Zelmenis,
2000)

30.

Mācīšan
a
Ar mācīšanu mūsdienu zinātnē
un pedagoģiskajā praksē saprot
aktīvu mērķtiecīgu procesu,
kura gaitā mācāmajam tiek
nodota (translēta) iepriekšējo
paaudžu sociokultūras pieredze
(zināšanas, normas, vispārināti
rīcības veidi utt.), un šīs
pieredzes apgūšanas
organizācija, kā arī iespējas un
gatavība pielietot šo pieredzi
dažādās situācijās. Mācīšanās
kā savu iemācīšanās vai
mācīšanās procesa apstākli
attiecīgi paredz šīs pieredzes
apgūšanu.(Ņikiforovs O., 2006)

31.

Didaktika – Mācību teorija,
kurā pēta izglītības un mācību
procesa teorētiskos pamatus –
vispārējas likumības, mērķus,
metodes, līdzekļus, rezultātus.
Didaktiskais princips –
Didaktik
a
Mācību teorijas vispārīgā
likumsakarība un pamatprasība.
Didaktikas principi nosaka, kā
īstenojamas vispārīgās mācību
likumības skolēnu izglītības
mērķu sasniegšanai, un tie
jāievēro visā mācību sistēmā,
gan nosakot izglītības mērķus
un rezultātus, gan arī veidojot
mācību saturu un tā īstenošanas
metodiku

32.

Sociālā mērķtiecība;
Izglītības, attīstības un audzināšanas
vienotība;
Ievirze pašizglītībā;
Mācību satura pareizība un piemērotība;
Sistemātiskums un pēctecība;
Mācību jeb
didaktikas
principi
Saikne ar praksi;
Indukcijas un dedukcijas vienotība jeb/vai
uzskatāmības, princips, skaidras uztveres
princips, konkrētā un abstraktā vienotība;
Skolēna apzinīgums un intelektuālā
aktivitāte;
Individuālā pieeja mācībās;
Pozitīvs emocionālais fons (Zelmenis,
2000)

33.

Izglītība
Izglītība – noteiktas zināšanu
sistēmas apgūšanas process un
rezultāts un attiecīga
personības attīstības līmeņa
nodrošināšana uz šī pamata.
Izglītību iegūst galvenokārt
mācīšanas un audzināšanas
procesā mācību iestādēs
pedagogu vadībā. Taču aizvien
lielāku lomu ieņem arī
pašmācība, t.i., patstāvīga
zināšanu sistēmas apguve.

34.

Mācīšanās zināt (lai iegūtu
sapratnes līdzekļus);
UNESCO
izglītībai
21.g.izvirzīt
ie galvenie
uzdevumi
ir:
Mācīšanās darīt (lai spētu radoši
sadarboties ar apkārtējo pasauli);
Mācīšanās sadarboties
(mācīšanās dzīvot kopā, lai
piedalītos un sadarbotos ar
cilvēkiem visās cilvēka darbības
jomās;
Mācīšanās būt (lai labāk attīstītu
personību (Delors,1998).
Pieejams: http://whc.unesco.org/

35.

Informācijas sabiedrība
UNESCO
izglītībai
izvirzītie
galvenie
aktuālie
faktori
(Baltā
grāmata):
(tehnoloģiju attīstība, informācijas
apjoma pieaugums);
Internacionalizācija
(globalizācija);
Zinātnisko un tehnoloģisko
zināšanu ietekme:
veidojas jauns zināšanu un
prasmju veidošanas modelis
(know-how – zināt kā), kas
savieno padziļinātu specializāciju
un starppriekšmetu kvalitāti
(radoša darbība).

36.

Lietu būtības uztveršana
UNESCO izglītībai
piedāvātie
risinājumi:
(plašas pamatzināšanas, prasme
meklēt informāciju, sabiedrība,
kas mācās – mūžizglītība);
Saprašana, jaunrade
(kreativitāte. radošums,
oriģinalitāte);
Spriest spēja, lēmumu
pieņemšana (kritiskā
domāšana)

37.

Izglītība mūsdienās nozīmē
saprātīgas pašnoteikšanās iespējas
un spēja solidarizēties ar citiem,
subjekta attīstību līdzšinējo
cilvēces kultūru objektīvi
atspoguļojošā vidē, izglītība
vienmēr ir izskaidrojama kā cilvēka
un pasaules attiecības, ar kurām
saprot ne vien receptīvu, bet arī
produktīvi mainīgu piedalīšanos
kultūras procesā. Individualitātes
un sabiedriskuma iegūšana.
Vispārpieņemta, t.i. visiem
cilvēkiem vienādi derīga izglītība,
daudzpusība, pirmām kārtām
morālā, kognitīvā, estētiskā un
praktiskā aspektā (Gudjons, 2007,

38.

Pedagoģija ir: zinātne, kas pēta
ar izglītības procesiem saistītās
likumsakarības .
Atšķirības
jēdzienos
starp
pedagoģiju
un izglītību
Izglītība ir: noteiktas zināšanu
sistēmas apgūšanas process un
rezultāts un attiecīga personības
attīstības līmeņa nodrošināšana
uz šī pamata. Izglītību iegūst
galvenokārt mācīšanas un
audzināšanas procesā mācību
iestādēs pedagogu vadībā. Taču
aizvien lielāku lomu ieņem arī
pašmācība, t.i., patstāvīga
zināšanu sistēmas apguve.

39.

Rada labvēlīgus apstākļus
Izglītība ir
prioritāra
sabiedrības
dzīves un
cilvēkdarbības
nozare
cilvēka personības un
sabiedrības izaugsmei atbilstoši
individuālajām spējām,
interesēm un pūliņiem;
Palīdz sagatavoties
konkurētspējīgai praktiskajai
darbībai saskaņā ar sabiedrības
perspektīvajām vajadzībām;
Dod iespēju apgūt nacionālo
kultūru un visas cilvēces
kultūras pamatvērtības, tādējādi
sekmējot personības kā kultūras
cilvēka veidošanos (Jurgena,
2002, 93).

40.

Izglītības paradigmu maiņa
no
uz

41.

Izglītības paradigmu maiņa
no
uz

42.

Latvijas
Izglītības
attīstības
pamatnostādnes
2021.-2027.gadam
Pieejams:
https://likumi.lv/ta/id/324
332-par-izglitibas-attistibaspamatnostadnem-20212027gadam

43.

44.

Humanitāte
Demokrātiskums
Individualizācija
Radošā darbība
Izglītības
pamatprincipi:
Tautiskums
Tikumiskums
Profesionalitāte
Zinātniskums
Sistēmiskums
Mūsdienīgums (Jurgena, 2002, 94)

45.

Humānā
izglītība
Humanitas – tā romieši sauca visu cilvēka
spēku ētiski kulturālo attīstību, kas
iegūstama ar žēlastību un cilvēcību. “ideja
par cilvēka cilvēcību” (Jurgena, 2002).
Humānpedagoģija ir audzināšanas zinātne,
kas kā patstāvīga nozare izveidojusies XIX
gs. vidū, atdaloties no filozofijas un
norobežojusies no tādām vērtībnormētām
zinātnēm kā ētika vai teoloģija, kā arī no
dabaszinātnēm. Humānpedagoģija vēršas
pret cilvēka prāta vienpusīgu izkopšanu,
pret dvēseles, viņa uzvedības, rīcības,
nozīmes un jēgas izskaidrošanu
ekperimentāli pārbaudāmu matemātisku
likumsakarību veidā. Tās metodoloģijas
pamatā ir cilvēks, kā veselums, viņa
dvēseles, uzvedības un rīcības izpratne un
saprašana, jo : dabu izskaidro, bet dvēseli
saprot. (Pedagoģijas terminu skaidrojošā
vārdnīca, 2000).

46.

Humānpedagoģija balstās uz vairāku humānās
psiholoģijas autoru atziņām. Centrālā ideja –
uzskats par indivīdu kurš ir spējīgs
pašaktualizēties (K.Rodžers, Ē.Fromms,
A.Maslovs, u.c.)
Jaunā paradigma – humānā izglītība
Humānā izglītībaLatvijas izglītībā ienāk 80.gadu beigās, 90.gadu
sākumā.
Paradigma (gr. παράδειγμα – "modelis, tēls,
paraugs") - noteikts uztveres un domāšanas
modelis, pasaules redzējums, galvenie
teorētiskie pieņēmumi (ietvars).
Mūsdienās jēdzienu paradigma saprot kā
problēmu nostādnes, risinājuma un pētīšanas
metožu kopumu. Izglītības paradigma ir
pielīdzināma izglītības ideālam (Jurgena, 2002).

47.

Paradigmas jēdziens
Konceptuālā pamatshēma, nostādnes modelis, uzskatu
sistēma pētniecisku uzdevumu risināšanai. Vienām un tām
pašām parādībām var būt vairākas paradigmas atkarībā no
tā, kādas pazīmes izvēlētas grupējuma pamatā. Paradigma
parasti ir vienota, pabeigta un aptver attiecīgas vienības,
parādības pilnībā. Paradigmas raksturo attiecīgo vienību,
parādību kopumu noteiktā to attīstības periodā. Paradigmas
mainās līdz ar pieejas, uzskatu maiņu.
Tomass Kūns izcēlis trīs paradigmu veidus: metafiziskās jeb
metaparadigmas (pasaules uzskata nozīmē), socioloģiskās
paradigmas (institūciju, veiksmīgu problēmu risinājumu
pieredzes vai konkrētu zinātnisku sasniegumu nozīmē),
konstruktīvās paradigmas (attiecināmas uz klasiskiem
darbiem, mācību grāmatām, līdzekļiem, metodēm,
analoģijām, gramatikām) a.paradigm

48.

“Paradigma ir pēc noteikta
principa, noteiktas
pazīmes grupēts kādu
atšķirīgu vienību,
parādību kopums, kura
elementi ir savstarpēji
saistīti vertikālā un
horizontālā plāksnē.
Paradigma parasti ir
vienota, pabeigta un
aptver attiecīgās vienības,
parādības pilnībā.
Konceptuāla pamatshēma,
nostādnes modelis,
uzskatu sistēma noteiktu
uzdevumu risināšanai.”
(Pedagoģijas terminu skaidrojošā
vārdnīca, 2000, 118) no Ieva
Margeviča-Grinberga, Ilze Šūmane
(2020). Mācīšanās lietpratībai

49.

Jārod iespēja pārdzīvot
Pedagoģijā,
kas balstās uz
humāno
psiholoģiju
izvirza šādus
pamatprincip
us:
mācīšanās procesu kā sev
nozīmīgu;
Jādod iespēja apgūt tādus
materiālus, kas viņam ir
nozīmīgs;
Jāiekļaujas mijattiecībās ar
cilvēkiem, nezaudējot savu
autonomiju un integritāti
(Jurgena, 2002,125).

50.

Kopveselum
s ir
integrēta
viengabalai
na indivīda
attīstība:
Kognitīvā attīstība;
Jūtas, emocijas;
Griba,
Vajadzības ;
Intereses, vērtības,
“Es” indentitāte;
Motīvi
Attieksmes;
Fiziskais “Es” (Lieģeniece, 2008).
Kopveseluma (t.sk.humānā) pieejā tiek
ņemtas vērā – bērna attīstības un
audzināšanas iespējas, respektējot gan
bērna dabas dotos raksturotājus, gan
bērna un vide mijiedarbības nosacījumus,
gan paša bērna aktivitāti

51.

Kopveseluma
pieejā tiek
integrētas
dažādas
teorētiskās
atziņas,
pedagoga
darbība:
Sniedz palīdzību un atbalstu
bērnam pasaules un sevis
izpratnē;
Palīdz bērna darbību
organizēt pēc darbības
psiholoģijas likumībām un
sekmē bērna motīvu sfēru
attīstību;
Palīdz bērnam pāriet no viņa
“aktuālās zonas” uz “tuvākās
attīstības “ zonu.

52.

Kopveseluma
raksturojošie
elementi
Bērna daba – bērns pētnieks, bērnam,
pētnieciskajā ceļā izzinot pasauli ir
tiesības kļūdīties, bērnam ir iedzimta
vajadzība vingrināt savus garīgos
spēkus, bērns pasauli izpēta
praktiskajā darbībā ar visām sajūtām,
bērns savas zināšanas iegūst pieredzes
rezultātā;
Bērns ir sabiedrības loceklis (attīstība
noris mijiedarbībā ar sociālo vidi,
tostarp ar pieaugušo un citiem
bērniem;
Bērns ir vērtība, uzsvars tiek likts uz
unikālās individualitātes veidošanu
(Jurgena, 2002,126)

53.

Būtiskākie faktori,
kuri raksturo
humānpedagoģijas
virziena ideju par
bērna
audzināšanu
mijiedarbībā ar
sociālo vidi:
Apkārtējās vides aksioloģiskās
vērtības un ekonomiskā situācija ;
(filozofisko mācību par vērtībām sauc
par aksioloģiju. Tā radusies filozofijā
19. gadsimta beigās un 20. gadsimta
sākumā (1). Terminu „aksioloģija”
1902.gadā ieviesa franču filozofs
P.Lapī, bet jau 1904.gadā kā
atsevišķu filozofijas virzienu lietoja
vācu filozofs E.Hartmanis (5).
„Vērtību orientācija ir subjekta
virzība uz dažādām vērtībām un
galvenā tās funkcija ir palīdzēt
atšķirt svarīgāko no mazāk svarīgā”)

54.

Būtiskākie faktori,
kuri raksturo
humānpedagoģijas
virziena ideju par
bērna
audzināšanu
mijiedarbībā ar
sociālo vidi:
Pedagoga vērtības un teorētiskā izpratne
par bērnu kā vērtību un par viņa darbu;
Pedagoga darba stils
Humānā audzināšana ir garīguma
audzināšana, kurā tiek īstenotas
aksioloģiskās vērtības. Garīguma (labā
vairošana cilvēkā) jēdziena atklāsme un
saistība ar audzināšanu ir atkarīga no
koncepcijas autora pasaules uzskata,
piemēram, J.Students garīgumu uzskata
par cilvēka iekšējo attīstības līmeni,
P.Dāle norāda, ka garīgi dzīvot ir ne tikai
apmierināt dzīvei nepieciešamās
fizioloģiskās vajadzības, bet dzīvot
saskaņā ar nākotnes izjūtu.... (Jurgena,
2002, 126)

55.

Geidžs un Berliners humānās pieejas
principi (Geidžs, Berliners, 1999):
1) skolēni vislabāk mācīsies to, ko viņi vēlas un to, ko viņiem
nepieciešams zināt;
2) prasme mācīties ir daudz svarīgāka par pašu zināšanu apguvi;
3) pašvērtējums ir vissvarīgākais skolēna darba izvērtējums (taču tas
neizslēdz arī citus vērtējuma veidus);
4) jūtas ir tikpat svarīgas kā fakti, jo, kā to uzskata Hjuits, kognitīvā
sfēra ir cieši saistīta ar afektīvo sfēru un cilvēka temperamentu
(Huitt, 1992). Ja skolēnam tiek dota iespēja pašam noteikt savus
mācību mērķus un izvēlēties paņēmienus mērķa sasniegšanai, tas
ietekmē viņa afektīvo sfēru un kognitīvie procesi tādējādi ir
nesaraujami saistīti ar emocijām;
5) skolēni vislabāk mācās neapdraudētā vidē (taču tas nenozīmē, ka
skolotājam jālikvidē visi šķēršļi, ar kuriem skolēnam būtu jāsaskaras
mācību procesā).

56.

Uzdevums nr.2
Ieva Margeviča-Grinberga, Ilze
Šūmane (2020). Skolotāja
profesionālā darbība. Rīga, LU
Akadēmiskais apgāds, 2020. 63. lpp.
Pieejams:
https://dspace.lu.lv/dspace/bitstream/
handle/7/54427/skolotaja_profesional
a_darbiba.pdf?sequence=1&isAllowe
d=y
Skolotājs kā audzinātājs (Ē.Lanka).
(Novitātes skolotājam) . Pieejams:
https://profizgl.lu.lv/mod/book/view.p
hp?id=12113&chapterid=3369

57.

Pašizglītīb
a
Pašizglītība ir izglītība, ko iegūst,
mācoties patstāvīgi. Mērķtiecīga,
patstāvīga izziņas darbība, kuru virza
personas vēlēšanās, interese iegūt vai
pilnveidot zināšanas un prasmes,
veidot attieksmes kādā jomā, piem.,
apgūt svešvalodu, vēsturi, literatūru
un tml. (Pedagoģijas terminu
skaidrojošā vārdnīca, 2000)
Pamatsoļi darbības ieceres realizēšanai
pēc Myers and Sweeney (2004), Miller
and Foster (2010) :
plānošana → mērķu izvirzīšana →
prioritāšu izvirzīšana → mērķu
sadalīšana reālos izmērāmos darbības
posmos → darbībai nepieciešamos resursu
identificēšana un piekļuve resursiem →
darbības veikšana → rezultāta panākšana
→ veikt nepieciešamās plāna izmaiņas
izaicinājumu pārvarēšanai.

58.

Pašaudzināša
na
Mērķtiecīgs, apzināts, ar gribas
piepūli saistīts process, kuru
pastāvīgi un patstāvīgi,
balstoties uz pašanalīzi un
pašapziņu, vada pats cilvēks
jebkurā vecumā, veidojot sevi
atbilstoši savām tieksmēm,
ideāliem, attīstot un pilnveidojot
personības īpašības, personīgi
nozīmīgu attieksmi pret sevi,
cilvēkiem, dabu, darbu, kultūras
vērtībām, sabiedrību un valsti,
arī sociālās kompetences un
prasmes. (Pedagoģijas terminu
skaidrojošā vārdnīca, 2000)

59.

Uzdevumi
IDEĀLA IZVĒLE
Metodika
PARAUGI: REĀLI CILVĒKI,
LITERĀRIE TĒLI,BIOGRĀFIJAS,
VĒSTURES VAROŅI
PAŠDIAGNOZE
SEVIS IEPAZĪŠANA, NOVĒROŠANA,
PAŠANALĪZE,SALĪDZINĀŠANA,
KRITIKA, PAŠKRITIKA
METODIKAS
IZVĒLE
VINGRINĀJUMI, RĪTA ROSME,
MĀCĪBAS, PAŠAPRŪPE,
SABIEDRISKAIS DARBS u.c.
VINGRINĀJUMU
IZPILDE
PAŠVADĪBA, SEVIS
PĀRLIECINĀŠANA, PAŠIEDVESMA,
PAŠPAVĒLES
PAŠREGULĀCIJA
PAŠKONTROLE, PAŠATSKAITE,
PAŠUZSLAVA, PAŠNOSODĪJUMS,
DIENASGRĀMATA
Pašaudzināšanas
procesa fāzes
(Zelmenis, 2000)

60.

Attīstība
Psiholoģijas jēdziens
„attīstība” būtība savā
pedagoģiskajā vērtībā nozīmē
augšupejošas, progresīvas,
kvantitatīvas un kvalitatīvas,
psihosomatiskas un garīgas
izmaiņas bērna personības
organismā, kas notiek dabīgā
vielu apmaiņas procesā, kā
arī viņam iekļaujoties
dzīvības procesa norisē, īpaši
speciāli organizētos sociāli
izzinošos, saskarsmes un
attiecību veidos (Ņikiforovs,
2006).

61.

Attīstība
Secīga, neatgriezeniskas,
likumsakarīgas kvalitatīvas
pārmaiņas cilvēka dzīves, dabas,
sociālo un garīgo procesu norisē.
Attīstību raksturo ar objekta
stāvokļu (situāciju), posmu, fāžu
u.tml. maiņas likumsakarību.
Cilvēka individuālā attīstība ir viņa
dotumu (fizisko, garīgo) un vides
faktoru (t. sk. pedagoģiskās vides)
mijietekmju noteikta
neatgriezeniska pārvērtība virzībā
no zemākā uz augstāko, uz jaunā
rašanos. Skolēnu attīstību sekmē
skolas pedagoģiskās vides optimāli
perspektīva atbilstība skolēnu
dotumiem.
(Pedagoģijas terminu vārdnīca, 2000)

62.

Attīstības
kopējas
īpašības ir:
neatgriezeniskums,
progress/regress,
nevienmērība,
iepriekšējā saglabāšana
jaunajā,
izmaiņu un saglabāšanas
vienotība.

63.

Pedagoģijas
saistība ar
citām
zinātnēm
(Zelmenis,
2000)

64.

Pedagoģijas
saistība ar
citām
zinātnēm
Filozofija - palīdz noteikt izejas
pozīcijas, pētot pedagoģiskās
parādības (metodoloģiskais
pamats);
Psiholoģija, it īpaši vecuma un
pedagoģiskā psiholoģija, kas pēta
bērnu psihisko procesu
likumsakarības atkarībā no
vecuma, mācību un audzināšanas
apstākļiem
Socioloģija, kas nodarbojas ar
sabiedrības kā sarežģītas
viengabalainas sistēmas izpēti, dod
pedagoģijai plašu faktisko
materiālu, lai racionālāk organizētu
mācību un audzināšanas procesu
(Pedagoģija vienlaikus ir kā
humanitāra, tā arī sabiedriska
zinātne).

65.

vispārīgā pedagoģija;
pirmsskolas pedagoģija;
skolas pedagoģija;
speciālā pedagoģija;
Pedagoģijas
apakšnozares
https://enciklopedija.lv/skir
klis/1210-nozarupedago%C4%A3ija
profesionāli tehniskās
izglītības pedagoģija;
militārā pedagoģija;
augstskolas pedagoģija;
pieaugušo pedagoģija
(andragoģija);
pedagoģijas vēsture,
sporta pedagoģija u.c.

66.

Andragoģija
(pieaugušo
pedagoģija)
Pieaugušu mācīšanās teoriju
pamatlicēji M. Nouls (Knowla
M., 1980) D. Kolbs (1984)
izvirza šādus pieaugušo
izglītošanās procesa
priekšnosacījumus:
pieaugušo (t.sk.studentu)
dzīves pieredzes respektēšana;
personības cienīšana;
vajadzību ievērošana;
pieaugušo (t.sk.studentu)spējas
kritiski vērtēt dzīves parādības, savu
un citu aktivitātes novērtēšana
(Lieģiniece, 2002).

67.

Pieaugušo mācīšanās pamatā ir
pieredze, izpratnē, pieredze ir
dzīvē iegūto, personīgi pozitīvi
novērtēto, paradumos
nostiprinājušos un daudzveidīgās
darbības situācijās lietojamo
zināšanu, prasmju un attieksmju
kopums, pati pieredze ir
pamats, izejas punkts turpmākai
mācīšanās pieredzei.
A.Špona (2001, 81.lpp.)

68.

Andragoģijas
(pieaugušo
izglītības)
modelis
demonstrē
galvenos
principus, kas
ir svarīgi kā
formālajā, tā
arī neformālajā
izglītībā:
studentam jāļauj pašam saprast,
kāpēc mācīšanās ir svarīga tieši
viņam;
studentam jāatklāj, kā pārvaldīt
informāciju;
mācību saturs jāsaista ar pieredzi;
jāapzinās, ka cilvēks nemācīsies
pats, ja nebūs tam nobriedis un
kamēr viņam nebūs motivācija to
darīt;
jāpalīdz dažādu mācīšanās kavēkļu
pārvarēšanā
(Rita Birziņa (2005, 50. – 63.lpp. no
Conner, 1996, 51.lpp.)

69.

Pieaugušo
mācīšanās
pamatā tiek
akcentēta
indivīda iekšējā
darbība, kas
saistīta ar šādiem
kognitīviem
procesiem:
informācijas uztveri;
informācijas jēgas un
vērtības apzināšanos;
informācijas pielietošanu;
lēmumu pieņemšanu;
darbības un atgriezeniskās
saiknes par darbības
rezultātu ieguvi (Lieģiniece,
2002, 55.lpp.).

70.

Pieaugušo
mācīšanās modelis
(Phil Race, 2014)
Vēlme/vajadzība mācīties
(efektīva mācīšanās prasa
motivāciju un vēlmi mācīties);
Mācīšanās darot (pieredzes
mācīšanās ir mācīšanās darot);
Pārdomāšana (efektīva
mācīšanās prasa mācāmās
vielas aktīvu pārdomāšanu);
Atgriezeniskā saite (efektīva
Phil Race:
How Students Really
Learn
‘Ripples’ model of
learning
(updated April 2016)
mācīšanās prasa atgriezeniskās
saites izvērtējumu),
nepieciešams gan iekšējais gan
ārējais atsauksmes – vispirms
paša studenta, tad līdzaudžu,
tad pasniedzēja izvērtējums.
Pieejams: https://philrace.co.uk/2016/04/updated-powerpointripples-model/

71.

3.uzdevums: Kas ir
pieaugušo izgltība
Andragoģija?
Īsumā par pieaugušo izglītību:
https://enciklopedija.lv/skirklis/1209-pieaugu%C5%A1oizgl%C4%ABt%C4%ABba
Iepazīties no 9.-22. lpp.(1.nodaļa) ar Madaras Boldiševicas
materiālu «Mācību video izmantošana pieaugušo interešu
izglītībā». Pieejams:
https://llufb.llu.lv/LLUgramatas/Macibu_video_pieauguso_izgli
tiba.pdf
Phil Race, 2014 mācīšanās modelis: https://philrace.co.uk/2016/04/updated-powerpoint-ripples-model/

72.

Kompetences jēdziens
Kompetence –nepieciešamās zināšanas,
profesionālā pieredze, izpratne kādā
noteiktā jomā, jautājumā un prasme
zināšanas (Pedagoģijas terminu skaidrojošā
vārdnīca, 2000).
Kompetence ir zināšanas, prasmju un
attieksmju kopums, kas kvalificē noteikta
veida vai līmeņa uzdevumu veikšanai
(Rauhvargers, 2008).

73.

Kompetences saturu ir analizējuši
daudzi pētnieki, un šo pētījumu
rezultātā ir iegūta lielā mērā vienota
izpratne. Kompetences saturu veido:
zināšanas, kā lietot teorijas;
prasmes risināt problēmas;
attieksmes, kas izpaužas kā
atbildība, spēja pieņemt lēmumus,
vadīt, veidot saskarsmi ar citiem
cilvēkiem. (CEC, 2005)

74.

4.uzdevums
Iepazīties ar KOLEKTĪVĀ
MONOGRĀFIJA "MĀCĪŠANĀS
LIETPRATĪBAI« 1. un 2. nodaļa:
https://www.siic.lu.lv/resursi/gramat
as/kolektiva-monografija-macisanaslietpratibai/
Ieteicamā literatūra:
Gordon Dryden and Jeannette Vos
(2008) NEIEROBEŽOTS Jaunais
mācību apvērsums un septiņas atslēgas
tā veicināšanai. Pieejams:
https://macibuapversums.files.wordpres
s.com/2009/08/ac-book2.pdf

75.

PEDAGOĢISKAI
S PROCESS

76.

Pedagoģiskais process – process, kurā
Pedagoģiskai
s process
pedagoga vadībā tiek īstenoti
pedagoģiskie (mācību un audzināšanas)
uzdevumi, veidojot izglītotu, attīstītu
izglītojamā personību un liekot pamatus
izglītojamā sekmīgai socializācijai un
aktīvai darbībai. Tātad pedagoģiskajā
procesā bez mācību procesa notiek arī
audzināšanas process. Pedagoģiskajā
praksē mācību procesu un audzināšanas
procesu ir grūti atdalīt vienu no otra, jo
tie ir cieši saistīti savā starpā.

77.

Pedagoģiskais
process

78.

Pedagoģiskā procesa psiholoģiskie faktori (Rutka,
Kaļķe, Rubene, Dūka, 2013)

79.

Būtiskākie
psiholoģiskie
faktori, kas
nosaka
personības
psihes
darbību un
uzvedību
pedagoģiskaj
ā procesā
(Rutka, Kaļķe,
Rubene, Dūka,
2013):
1. Skolēnu individuāli –
psiholoģiskās atšķirības.
2. Pedagoga personības īpašības.
3. Skolas kā organizācijas
kultūra.
4. Skolas fiziskās vides
īpatnības.

80.

Skolotāja
profesionā
lā
kompetenc
e
Skolotāja profesionālās kompetences
saturs ietver zināšanas, prasmes
un attieksmes, kas nepieciešamas
viņa profesionālajā darbībā:
zināšanas par personības
attīstību, mācību
organizēšanu, savu mācību
priekšmetu, saskarsmi un
sadarbību;
prasmes mācīties un mācīt,
motivēt, sadarboties un vadīt,
risināt problēmas, kontrolēt
un vērtēt;
attieksmes pret profesiju,
skolēniem, vērtībām un
problēmām.

81.

Mūžizglītības
pamatkompetence
s
komunikācija dzimtajā valodā;
komunikācija svešvalodās;
kompetence matemātikā,
zinātnē un tehnoloģijās;
digitālā (datoru, multimediju,
IKT) kompetence;
mācīties mācīties prasme;
starppersonu, starpkultūru,
sociālā un pilsoniskā
kompetence;
uzņēmība;
kulturālā izpausme u.c.
Eiropas Padome (2018) Pieejams:
https://eur-lex.europa.eu/legalcontent/LV/TXT/PDF/?uri=CELEX:32018

82.

Ieteicamā
un
izmantotā
literatūra
Ieva Margeviča-Grinberga, Ilze Šūmane (2020). Skolotāja
profesionālā darbība. Rīga, LU Akadēmiskais apgāds, 2020.
63. lpp.
Kalvāns, Ē. (2017). Mūsdienu personības teorijas. Mācību
līdzeklis. Pieejams:
http://books.rta.lv/index.php/RTA/catalog/book/2
Kalvāns , Ē. ( 2018). Attīstības psiholoģija. Rēzekne:
Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija. 69. Pieejams:
lpp.http://books.rta.lv/index.php/RTA/catalog/download/7/6/20
-2?inline=1
Jurgena, I.(2002). Vispārīgā pedagoģija. Izglītības
soļi,144.lpp.
Goulmens, D.(2001). Tava emocionālā inteliģence. Rīga:
Jumava, 421 lpp.
Dryden, G., Vos, J. (2008). Neierobežots Jaunais mācību
apvērsums un septiņas atslēgas tā veicināšanai. Published
internationally by The The Learning Web Ltd., P.O. Box
87209, Meadowbank, Auckland, New Zealand 1742.
Casebound, published November 2008, ISBN 978-0-95837015-8
Gudjons, H. (2007). Pedagoģijas pamatatziņas. Rīga:
Zvaigzne ABC, 394 lpp.
Pedagoģijas terminu skaidrojošā vārdnīca. (2000). Rīga:
Zvaigzne ABC, 248 lpp.
Rubana, I., M. (2004). Mācīties darot. Rīga: RaKa. 262 lpp.
Špona, A, Čamane, I.(2009). Audzināšana. Pašaudzināšana.
Rīga: RaKa, 260.lpp.

83.

Papildus informācijas avoti:
Skolotāja profesionālā darbība un sadarbība ar audzēkņiem
pedagoģiskās aksioloģijas skatījumā
Pieejams:
https://profizgl.lu.lv/mod/book/tool/print/index.php?id=12113&chapterid=3
369
Skolotāja profesionālā kompetence (D.Kalniņa, Ē. Lanka)
https://profizgl.lu.lv/mod/book/tool/print/index.php?id=12113&chapteri
d=3597
Mūsdienu pedagoģiskās paradigmas (J.Davidova)
https://profizgl.lu.lv/mod/book/view.php?id=12113&chapterid=2687
Lasmanis (2010). Mācību retrospektīvs raksturojums un perspektīva
izglītības iestādē. Pieejams:
https://profizgl.lu.lv/mod/book/view.php?id=517&chapterid=229